Kā jau rakstīju, pāris reizes darbdienu vakaros izbraucu ar 🚲 ārpus pilsētas, aizbiedējot matračniekus Turijā. Vienreiz uz dienvidiem, uz Silju, otrreiz uz ziemeļiem, uz Pu
solu. Spānijā ir ne tikai slavenais svētceļnieku ceļš (El Camino de Santiago), kuru visi vienmēr sapņo noiet un piemin tā, it kā citu pārgājienu pasaulē nemaz nebūtu.
Izbraucieni uz Silju un Pusolu
Ir arī citi. Pie tam arī tādi, kas stiepjas tūkstošiem kilometru un šķērso pusi valsts. Viena šāda maršruta gabaliņu es darbdienās nobraucu ar baiku, lai gan šis fragments mani ne īpaši sajūsmināja. Godīgi sakot, visa tā ideja, ka obligāti jābrauc vai jāiet no sākuma līdz galam, jāpieveic saviem spēkiem viss maršruts - ir diezgan stulba. Es personīgi labāk pabraukšu ar 🚂 dažas stundas, un pēc tam pastaigāšu pa 🗻 ar leģendāriem skatiem, nekā drūmi klīdīšu starp "aromātiskiem" 🍆🥔🥕🥒 laukiem, kas mijas ar spāņu kolhozu versiju. Nemaz nerunājot par to, cik man ir diskomfortabli pastaigāties gar dzīvīgām autostrasēm, kas ir neizbēgamas, tuvojoties lielpilsētai. Tas bija mīnuss manam plānam dzīvot un vizināties ap Valensiju, par kuru es zināju, bet nebiju līdz galam ņēmis vērā. Tomēr uzskatu, ka plāns izdevās: ar baiku es izbraucu kādas piecas reizes. Savā pēdējā svētdienā Valensijā mēs ar biedru vispirms devāmies atbalstīt pazīstamu skrējēju vietējā Valensijas maratonā Trinidad Alfonso. Tramvajs nekursēja paša burziņa dēļ, tāpēc mēs apkaunojoši nokavējām, bet ko tur vairs padarīsi.
Pēc visādiem apsveikumiem un apkampieniem devāmies uz vilcienu, lai brauktu kaut kur tuvāk pastaigāt pa pakalniem. Salīdzinoši tuvāk (kādas 40 minūtes) sanāca uz Šativu ( Xativa ). Tur, pēc idejas, visi iesaka apskatīt 🏰, bet tas bija maršruta beigās. Tā mēs tur arī netikām - pārāk jau nu vēlu ieradāmies. Sākt nopietnus haikus vai braucienus vienmēr vajag pēc iespējas agrāk, izbraucot vismaz kādos 9, ja ne astoņos. Īpaši, ja saulriets sākas sešos. Viegli pateikt, protams, bet grūti izdarīt. Interesanti, ka maršrutu es atradu kāda Dmitrija vietnē, kurš cēlies no Latvijas, dzīvo Valensijā un rīko haikinga tūres par 💰 pa apkārtni. Labais Dmitrijs mājaslapā ar dažiem maršrutiem padalījās bez atlīdzības. Pie reizes paskaidroja, kā nokļūt ar autobusu. Atšķirībā no Šveices, kur haikings ir nacionālais hobijs un neiedomājami daudzās vietās var nokļūt ar vilcienu vai autobusu, Spānijā jums ļoti, ļoti bieži būs nepieciešams auto. Mēs, kā nabaga radinieki bez tāda, braucām ar ko varējām, proti cercanias (piepilsētas elektrovilcieniem)
La Coca Negra
Atbraucām uz Šativu, izgājām cauri piemīlīgajam centram un sākām kāpt kalnā. Tā nonācām līdz melnajai alai ( Cova Negra ), kuru es pēc Freida Garminā nejauši nosaucu par Coca Negra. Netulkošu, lai substack mani nenobano. Diemžēl ala bija slēgta arheoloģiskajiem pētījumiem.
Toties pa ceļam mums trāpījās akvedukts, bet ne romiešu, bet tikai dažus gadsimtus vecs, gotisks. Saucās ta s Les Arcadetes d’Alboi , pazīstams arī kā " Sausā tilta aizas akvedukts". Tas stiepjas gar Albaidas upi desmit kilometrus un viduslaikos nodrošināja pastāvīgu ūdens padevi Šativas pilsētai. Pa ceļam mēs pastāvīgi redzējām nesaprotama pielietojuma mini akas. Internets mums saka sekojošo.
"Pa ceļam atrodam elpojošos. Vietējā leģenda vēsta, ka tie radušies, pateicoties musulmaņu Šativas karaļa meitas prātam. Šīs vertikālās konstrukcijas bija brīzeri, kas samazināja ūdens spiedienu, lai tā uzkrāšanās nesagrautu gaisavadu". Mūsdienu izpratnē brīzers - tā ir ierīce, kas paņem gaisu no ielas mājā, to pie reizes uzsildot un attīrot. Domāju, ka automātiskais tulkotājs te ir salaidis dēlī - patiesībā bija domāti nevis gaisavadi, bet ūdens izvadi, lai no stiprā spiediena nepārrautu cauruļvadu. Nolaist lieko.
Par ko pirku, par to arī pārdodu. Vēl redzējām Aventador sienu ar čupu klinšu kāpēju, bet mēs pa ceļam uzrāpāmies pat augstāk nekā viņi tur rāpoja. Tā bija maršruta sarežģītākā daļa - krasi augšup pa akmeņiem. Mūžīgi šajos posmos pulss uzlec uz 140-150. Labi vēl, ka ne uz 190, kā dažiem mēdz būt pēc Kovida.
Drīz saule sāka strauji rietēt, un tika nolemts saīsināt ceļu. Ja mēs nebūtu uz to izšķīrušies, bija liela iespēja iet pa bezceļu tumsā, kas nekad nav forši. A tā sākumā mēģinājām iet gandrīz pa taisno, bet ceļā izveidojās gravas un purvi. Ja es būtu bijis viens, noteikti ielaistos afērā, bet saprātīgākais draugs mani atturēja. Nu ko, no vilka bēgot, lācim virsū. Nācās nogriezties uz kalnu automaģistrāles. Bīstami, ej bez apmales, pa kreisi un pa labi uzreiz barjeras, toties tikai 800 metri.
Tālāk bija tikai uz leju, un diezgan drīz mēs tikām līdz Šativai. Interesanti, ka ap mājām nomalē spēlējās bērni (bez īpašas uzraudzības), bet sēta lamuvārdu vietā bija aprakstīta ar matemātikas formulām. Kulturāli cilvēki tajā Šativā dzīvo!
Īpaši nesteidzoties, tikām līdz stacijai, kur kopumā veiksmīgi arī iekāpām vilcienā atpakaļ, lai gan drusku pajājāmies ar biļetēm (tāds liktenis). Nogājām mēs 20km ar 430 kāpumu pēc barometra - pieklājīgi, bet līdz Šveicei tomēr tālu. Tur mēs pastāvīgi gājām pa 800 metriem uz augšu. Toties par šo dienu Garmins man iedeva medaļu - sākumā par 30k soļiem. Un pēc tam jau bija tuvu 40, vakarā aizgāju uz veikalu - tad dabūju arī par 40k. Man tādu maniaku Garmin draugos ir tikai divi, kā izrādījās.
Viva la senderismo!
Abonē un dabūsi ar mīlestības bultu pa pieri!