Kā jau rakstīju, pāris reizes darbdienu vakaros izbraucu ar 🚲 ārpus pilsētas, aizbiedējot matračniekus Turijā. Vienreiz uz dienvidiem, uz Silju, otrreiz uz ziemeļiem, uz Pu
solu. Spānijā ir ne tikai slavenais svētceļnieku ceļš (El Camino de Santiago), kuru visi pastāvīgi sapņo noiet un piemin tā, it kā citu haiku pasaulē vispār nebūtu.
Izbraucieni uz Silju un Pusolu
Ir arī citi. Turklāt arī tādi, kas ilgst tūkstošiem kilometru un šķērso pusi valsts. Vienam no tādiem es arī nobraucu gabaliņu ar baiku darbdienās, lai gan mani šis fragments baigi neiespaidoja. Ja godīgi, visa tā ideja, ka obligāti jābrauc vai jāiet no punkta A līdz punktam B, pašam saviem spēkiem pieveicot visu maršrutu — ir diezgan muļķīga. Es personīgi labāk pabraukšu dažas stundas ar 🚂 un pēc tam pačāpošu pa 🗻 ar leģendāriem skatiem, nekā garlaikoti klīdīšu starp "aromātiskiem" laukiem ar 🍆🥔🥕🥒, kas mijas ar kolhozu spāņu versiju. Nemaz nerunājot par to, cik nekomfortabli man ir pastaigāties gar dzīvīgām autostrasēm, kas ir neizbēgamas, tuvojoties lielpilsētai. Tas bija mīnuss manam plānam dzīvot un vizināties ap Valensiju, par kuru es zināju, bet līdz galam neņēmu vērā. Tomēr uzskatu, ka plāns izdevās: es izbraucu ar baiku kādas piecas reizes. Savā pēdējā svētdienā Valensijā mēs ar biedru sākumā devāmies atbalstīt pazīstamu skrējēju vietējā Valensijas maratonā Trinidad Alfonso. Tramvajs nekursēja paša burziņa dēļ, tāpēc mēs apkaunojoši nokavējām, bet ko tur vairs padarīsi.
Pēc visādiem apsveikumiem un apkampieniem gājām uz vilcienu un laidām kaut kur tuvāk pastaigāt pa pauguriem. Salīdzinoši tuvāk (kādas 40 minūtes) izrādījās uz Hativu ( Xativa ). Tur teorētiski visi iesaka apskatīt 🏰, bet tā bija maršruta beigās. Tā mēs tur arī nenokļuvām — pārāk vēlu atbraucām. Nopietni haiki vai braucieni vienmēr jāsāk pēc iespējas agrāk, izbraucot vismaz ap 9, ja ne astoņiem. Īpaši, ja saulriets sākas sešos. Vieglāk pateikt, nekā izdarīt, protams. Interesanti, ka maršrutu es atradu kāda Dmitrija mājaslapā, kurš ir no Latvijas, dzīvo Valensijā un rīko haikinga tūres par 💰 pa apkārtni. Dāsnais Dmitrijs ar dažiem maršrutiem bez atlīdzības padalījās savā lapā. Pie reizes paskaidroja, kā nokļūt ar autobusu. Atšķirībā no Šveices, kur haikings ir nacionālais hobijs un neiedomājamā skaitā vietu var nokļūt ar vilcienu vai autobusu, Spānijā jums ļoti, ļoti bieži vajadzēs auto. Mēs, kā nabaga radinieki bez tā, braucām ar ko varējām, proti, cercanias (piepilsētas elektrovilcieniem)
La Coca Negra
Atbraucām uz Hativu, izgājām cauri piemīlīgam centram un sākām kāpt kalnā. Tā tikām līdz melnajai alai ( Cova Negra ), kuru es pēc Freida savā Garminā nejauši nosaucu par Coca Negra. Netulkošu, lai substack mani nenobano. Par nožēlu, ala bija slēgta arheoloģiskās izpētes dēļ.
Toties pa ceļam mums patrāpījās akvedukts, bet ne romiešu, gan tikai dažus gadsimtus vecs, gotiskais. Tas saucas Les Arcadetes d’Alboi , zināms arī kā " Sausā tilta aizas akvedukts". Tas stiepjas gar Albaidas upi desmit kilometru garumā un viduslaikos nodrošināja pastāvīgu ūdens padevi Hativas pilsētai. Pa ceļam mēs nepārtraukti redzējām nesaprotama pielietojuma mini-akas. Internets mums saka sekojošo.
"Pa ceļam atrodam elpojošos. Vietējā leģenda vēsta, ka tie radušies pateicoties Hativas musulmaņu karaļa meitas prātam. Šīs vertikālās konstrukcijas bija brīzeri, kas nolaida ūdens spiedienu, lai tā uzkrāšanās nesagrautu gaisavadu". Mūsdienu izpratnē brīzeris — tā ir ierīce, kas paņem gaisu no ielas mājoklī, pie reizes to uzsildot un attīrot. Domāju, ka automātiskais tulkotājs te iebraucis auzās — patiesībā tika domāti nevis gaisavadi, bet gan ūdensvadi, lai no stiprā spiediena nepārrautu cauruļvadu. Nolaist lieko.
Par ko nopirku, par to pārdodu. Vēl redzējām Aventadoras sienu ar čupu klinšu kāpēju, bet mēs pa ceļam uzrāpāmies pat augstāk, nekā viņi rāpoja. Tā bija maršruta sarežģītākā daļa — strauji augšup pa akmeņiem. Mūžīgi šajos gabalos pulss uzlec uz 140-150. Labi vēl, ka ne 190, kā dažiem pēc Kovida mēdz būt.
Drīz saule sāka strauji rietēt, un tika nolemts saīsināt ceļu. Ja mēs uz to nebūtu saņēmušies, bija liels risks vilkties pa bezceļiem tumsā, kas nekad nav baigi forši. A tā mēs sākumā mēģinājām iet teju pa taisno, bet ceļā gadījās gravas un purvi. Ja es būtu bijis viens, točna būtu ievilcies kādā avantūrā, bet saprātīgākais draugs mani atturēja. Nu ko, no vilka bēgot, ieskrien lācim rīklē. Nācās nogriezties uz kalnu automaģistrāli. Pabīstami, ej bez nomales, pa kreisi un pa labi uzreiz barjeras, toties tikai 800 metri.
Tālāk bija tikai uz leju, un diezgan drīz mēs tikām līdz Hativai. Interesanti, ka pie mājām nomalē spēlējās bērni (bez īpašas uzraudzības), bet sēta mātesvārdu vietā bija aprakstīta ar matemātikas formulām. Kulturāli cilvēki tajā Hativā dzīvo!
Nesteidzoties mēs tikām līdz stacijai, kur kopumā veiksmīgi arī iesēdāmies vilcienā atpakaļ, lai gan mazliet pajājāmies ar biļetēm (tāds liktenis). Nogājām mēs 20km ar kāpumu 430 pēc barometra — pieklājīgi, bet līdz Šveicei tomēr tālu. Tur pastāvīgi rāpāmies pa 800 metriem augšup. Toties par šo dienu man Garmins iedeva medaļu — sākumā par 30k soļiem. Un pēc tam jau bija tuvu 40, aiziets vēl vakarā uz veikalu — un arī par 40k dabūju. Man tādu manjaku draugos Garminā tikai divi, kā izrādījās.
Viva la senderismo!
Abonē un dabūsi ar mīlestības bultu pa pieri!